Tātad, kā jau nopratāt, priekšā mūs gaidīja lieli pārbaudījumi (labi, varbūt patiesībā ne tik patētiski, bet vienalga nebija viegli).
Ņemiet vērā, ka no rīta mēs jau bijām pacēlušies 300 metru augstumā un nolaidušies, turklāt nevis lineāri, bet te augšā, te lejā.
Kad brauc pa amerikāņu kalniņiem, izjūti visādas pārslodzes un sasprindzini presi, bet tevi tikmēr mētā uz visām pusēm. Tāpat arī šeit – te visiem spēkiem velc savu ķermeni augšup, te pēkšņi nesies ar mežonīgu ātrumu no kalna. Mēs jau morāli bijām gatavi tam, kas mūs gaida, un tāpēc nenobijāmies, kad parādījās serpentīns, kas redzams zemāk esošajā bildē.
Bet Latvijā tādus varenus un interesantus kokus sauc par dižkokiem, un pat iekļauj ceļvežos. Savukārt Turcijā tie lūk vienkārši tāpat visur stāv. Starp citu, mēs te jau bijām uzrāpušies pusceļā līdz pirmajai virsotnei un izgājuši no ciemata. Tagad es uzskatāmi stādos priekšā, ko nozīmē literārais štamps “iespiests starp virsotnēm”. Ciematā bija skaisti un interesanti.
Pirmkārt, tur bija avots ar olīvkoka zaru. Vietējais onkulis ar žestiem paskaidroja, ka dzert var droši, tāpēc es piepildīju pudeli, kurā pirms tam bija ūdens atliekas ar tajā iejauktu rožu ievārījumu. Tā, starp citu, ir slikta ideja – mutē paliek piegarša, slāpes veldzē sliktāk nekā vienkāršs ūdens, bet ziedlapiņas iestrēgst dzeramajā vārstā.
Otrkārt, mums garām aizskrēja divas pilsētnieciski ģērbtas meitenes ar spoguļkamerām, turklāt uz mūsu pusi pat nepaskatījās. Ņemot vērā, ka visur citur, kur pirms tam bijām, mēs saņēmām milzīgu uzmanību, šāda nevērība mūs pat aizskāra. Izskatījās, ka meitenēm ir kāds svarīgāks mērķis vai arī viņas daudz kur bijušas un velotūristi viņām nav nekāds brīnums.
Treškārt, visapkārt aksakali pārdeva garšvielas, kas acīmredzami bija savāktas turpat, un tāpēc organic un natural līdz neiespējamībai. Mani cīņubiedri gan uz šo pusi pat nepaskatījās. Es varbūt kaut ko arī nopirktu, bet bez nosaukumiem angļu valodā tas tomēr pārāk atgādināja loteriju. Vēlāk, starp citu, mēs pat redzējām cilvēkus, kuri šīs pašas garšvielas vāca un meta maisos uz ceļa transportēšanai.
Nu ko, vai jūsu cerības par skaistumu attaisnojās? Manējās pilnīgi noteikti. Šajā vietā mēs visi bijām vienkārši laimīgi. Protams, var teikt, ka ir par miljons reizēm iespaidīgākas vietas. Bet neaizmirstiet – ja vispirms skatās to labāko, pēc tam zudīs interese par visu pārējo – ar iespaidiem var arī pārēsties. Turklāt tās vietas, kas izskatās pilnīgi neticami, parasti ir grūti pieejamas un iecērt pamatīgu robu makā.
Piemēram, uz Japānu grib visi, bet šis pasākums nav vienkāršs, prasa laiku, naudu un pamatīgu sagatavošanos.
Starp citu, pievērsiet uzmanību – Sergejs ir bez ķiveres. Viņš tā periodiski ākstījās un to noņēma, atrunājoties, ka viņš “kontrolē situāciju”. Jā, es zinu, ka vietām esmu piekasīgs tips, bet man tas vienalga šķiet ļoti dīvaini. Kā var kontrolēt nejaušību? Ķivere taču vajadzīga neparedzētiem gadījumiem. Turklāt, ja atceraties, Sergejs man ieteica, kā pareizi mīt pedāļus. Bet te pats pamatnoteikumu neievēro. Par ekstrēmistu Igoru (stūrmani), kuram pat apdrošināšanas nav, es vispār nerunāju.
Tas bija trešais un pēdējais riepas caurums ceļojuma laikā. Šoreiz pacentās lampiņas lauskas. Kas attiecas uz ceļu, situācija nebija labvēlīga: laiks tecēja, jau pulksten 18 bija nositis, bet lielajam kāpienam gala un malas neredz. Biju dzirdējis baumas par cilvēkiem, kuri bezizejas situācijā cēla teltis tieši uz ceļa, bet tur tas galīgi nevilināja. Pa ceļu (starp citu, grunts ceļu) ik pa brīdim garām brauca transportlīdzekļi, un tāpēc aizkavēties mums nekādā gadījumā nedrīkstēja. Vienīgais vairāk vai mazāk pieejamais variants – ripot pa ceļu atpakaļ līdz ciematam un no turienes iziet pie jūras – tur bija atliku likām vietas teltīm. Tiesa, droši vien mežonīgā vējā – bet gulēt, kad plivinās audums, pēc ļoti pieredzējušā Ščukina atsauksmēm, ir ļoti grūti. Vispār, kad mēs sākām rāpties arvien augstāk un augstāk, man uzreiz radās analoģija ar sniegotajām virsotnēm no filmas “Gredzenu pavēlnieks” un es pat sāku pie sevis dungot tēmas melodiju. Kā arī lēnām slīgt jautrā histērijā, kas ar mani periodiski gadās. Vienkārši nevari novaldīt smieklus no nebaisas multfilmu panikas.
No otras puses, uz kalnu grunts ceļa man negāja viegli. Atceraties, ko teicu par plānajām un plikajām riepām? Tātad, uz grunts, un vēl jo vairāk tad, kad slīpuma leņķis ir lielāks par 15% un visu laiku ir pagriezieni, saķere ar ceļu ir ļoti šaubīga. Turklāt man ir parastās loka bremzes (V-Brake) – lai arī labas, kā jau rakstīju, bet rokām tas ir īsts sods. Ja jums ir disku hidrauliskās, tad jūs spiežat ne pārāk stipri un jau bremzējat. Bet šeit es uz abām bremzēm spiežu tā, ka rokas krīt nost. Vēl dažas stundas šādas jautrības – un plaukstu muskuļi neizturētu, īpaši kreisajai.
Tātad bildīte, ko redzat augstāk, ir uzņemta no vairāk nekā četrsimt metru augstuma. GPS rādīja pat vairāk, tiesa, ar precizitāti ±46. Tas ir, vienas dienas laikā mēs no nulles (jūras līmeņa) vispirms pacēlāmies 300, bet pēc tam četrsimt metru augstumā. Turklāt ar piekrautiem velosipēdiem, bet otro reizi pat pa grunts ceļu. Tas, lai kā arī skatītos, ir pamatīga sevis pārvarēšana un sasniegums. Kas nepiekrīt, pamēģiniet paši brīvajā laikā.
Google Maps vizuāli apstiprina rādījumus, bet automātiskais aprēķinātājs tajā saka “maximum altitude – 400m”. Smieklīgi, ka cipari abos gadījumos ir apaļi, bet es neko neviltoju.
Par laimi, tas bija visaugstākais punkts visā mūsu maršrutā. Stūrmanis mūs līdz šim brīdim baidīja ar to, ka ceļš iet cauri 600 atzīmei. Par laimi vai par nelaimi, bet tā šoseja (starp citu, asfaltēta) palika pa kreisi. Vispār jau kalni netālu sasniedz 800 metrus. Jau sāka satumst, kad mēs atripojām nelielā apmetnē. Tur mums norādīja pareizo virzienu, bet brīdināja, ka līdz pilsētai vēl jāmin un jāmin. Par laimi, visapkārt jau bija vietas, kur varēja uzsliet telti, lai arī ne īpaši viesmīlīgas.
Mums paveicās – pēc 5 minūšu vājprātīga nobrauciena pa labu asfaltu ar ātrumu, kas robežojās ar neprātu, mēs atradām kaut ko tādu, kas stipri atgādināja kempingu. Bet, tā kā esmu izsmēlis savu patvaļīgi noteikto vārdu limitu vienam ierakstam, par to stāstīšu tikai nākamajā daļā.